vīrietis ievieš kārtību sievietes galvā...?

Vecmāmiņa teica - katram kastrolītim savs vāciņš; pārliecinājos, ka ir tādi vāciņi, kuri der vairākiem kastrolīšiem. Māte brīdināja - īstais tik tas, kurš tev sirdī un prātā, un galvenais tu viņam arī pati; konstatēju, ka man saderībai vajag arī vēl trešo komponentu -krietni zemāku par sirdi. Draudzene ierosināja – katrai nedēļas dienai var piešķirt savu vērtību ar kādu, galvenais nesajaukt dienas un secību; secināju, ka manā nedēļā tad būtu vairāk par desmit dienām. Meita ieteica – par zemenēm labāki ir ķirši un putukrējuma vietā der arī ledus; aizdomājos – kā būtu ar avenēm.... Tad ieradies Tu, un tas jau ir cits stāsts.

Katra diena ir sākums naktij. Priekšspēle tumsas valdzinājumam. Mieram. Kvēlei. Sapņiem. Iespējai būt un just. Just sevi un sajust vēl kādu. Tādu, kurš svarīgs, vajadzīgs, nepieciešams... Jo tā vieglāk just sevi – jūtot vēl kādu. Diena jūtama caur nakti. Nakts vērtība apjaušama dienā. Viena caur otru un katra par sevi. Tieši kā mēs...

Viņš bija nolēmis nekad neiemīlēties, jo Iemīlēties - tā taču ir līdzvērtīga izvēle kā labprātīgi apsēsties uz elektriskā krēsla. Iznākums agri vai vēlu viens - mokpilna nāve. Ja nu vienīgi paveicas, laikus pamosties un piecelties no šī krēsla, pirms nav norauts maksimālā sprieguma slēdzis. Viņam bija sava mīlestības un attiecību teorija. Viņš neticēja tam, ko citi sacīja par jūtu ķīmiju, taureņiem pakrūtē un vēl visdažādākajām tādām lietām. Lai tās visas pastāv vājajiem– jūtu strāvas ietekmē, un, jo vairāk tās jūtamas sākumā , jo lielāka iespēja, ka tam visam tik pat ātri būs lemts nomirt. Vienkārši spriegums jau tā tik paaugstināts, ka –jā – slēdzis tad pat nebūs jānorauj, gluži kā precīza zibens trāpījuma gadījumā - izdzīvošana ir minimāla. Vai arī, tomēr iespējams - izdzīvojušie patiešām spēj uz pasauli paskatīties jau citā griezumā un citām acīm, citas sajūtas ģenerējot. Gaišreģi, ko ķērusi mīlestības zibens liesma. Viņš nesaprata, kāpēc visi tā cenšas uz šī krēsla apsēsties, kāpēc izvēlas sev šādu nāvi - iemīlēties? Un viņam tas var būt nemaz nebija svarīgi. Mīlestība ir degviela un katram savs degvielas bākas tilpums šai dzīves ceļojumā. Tiem, kuri brauc ar divriteni vai ir kājām gājēji – degvielu taču nevajag.

dzīve ir kā ātrvilciens.. - caur tuneļiem tas brauc lēnāk...it kā gaismu meklēdams, un izlīdzina gaitu, tiklīdz to atklāj kārtējā tuneļa galā - pa ikdienas ielejām drāžas tik mežonīgā ātrumā, ka neko vairāk par ātrumu neatcerēties, - gar okeāna malu tas mēdz piebremzēt, jo īpaši, ja kādu brīdi tam nākas izmantot prāmi, gardi baudīdams brīžus, kad viļņu šūpolēs kāds vada to -svešās stacijās tas neapstājas, jo viņa mērķis ir viņa galastacija, vieta, kurā viņu gaida līdz ar visiem viņa pasažieriem - vērtībām, kuras visvairāk tiek uzņemtas ceļojuma sākumā... dzīve ir kā ātrvilciens - traucas un mēs tai līdz.. ir vērts laiku pa laikam gan pastāvēt uz pārmijām...lai neaizbrauktu garām savam okeānam

rīts

Rīts, pilns saules, glāstīja putekļu mākoņus uz viņas palodzes un nošķaudījās. Viņa pamodās un sajuta rītu, tikai ieraudzīt to nespēja. Zirnekļu austie aizskari tik vien kā atgādināja - kārtējā ikdiena klāt. Rīts ielaida sevi ieskatīties dziļāk, viņa sajuta saules siltumu tur ārā. Tikai ļauties tam nespēja. Pārāk ierūsējušas bija logu un durvju eņģes - tik reti virinātas. Rīts pieklauvēja, aizvien neatlaidīgāk un neatlaidīgāk.Viņš zināja, ka ir viņas laiks. Un savs laiks tiek dots tad, kad patiešām ir laiks. Viņa sajuta rīta vēstījumu, nometa savas pelēkās čības, iečākstējušo halātu, kurš maldīgu siltumu deva, un pilnīgi kaila devās cīņā ar zirnekļu tīkliem, čīksošām eņģēm un putekļu dūmaku. Nekas neapstādinās, ja rīts dāvā laika iespēju.Viņa tīrīja un berza – dvēseli savu, nebaidīdamās no melnās ikdienas pieskārieniem, jo tā, tāpat nomazgājot, paliks vakardienai, bet viņai ir - šis rīts. Rīts. Pilns saules. Viņa atvēra visas durvis, visus logus, tīrus un ieeļļotus, šī rīta vilinājumam.... ...lai ielaistu kādu - vispirms jāiemācās izlaist ārā sevi...

Viņa bija vijole.
Viena no vairākām... un viņš viņu spēlēja.
Laiku pa laikam. Kā jau katru savu vijoli.
 Viņa ļāvās viņā spēlei, pacietīgi gaidot savu kārtu.
Viņa kusa viņa tvērienā, skanēja tā, ka elpa aizrāvās pašam dižākajam spēlētājam. Arī viņam.
Un - tādā brīdī, spēles kulminācijā, katru reizi plīsa kāda vijoles stīga. 
Viņas stīga. Viņam. Zem viņa lociņa.
Aizvien mazāk stīgu, arvien retāka spēle - līdz brīdim, kad palika viena stīga - pēdējā stīga pēdējā vakara spēlei.
Viņi abi vēlējās šo vakaru. Vijole un vijolnieks - viņas līdz brīdim, kamēr vēl viņai stīgas.
Katru vakaru vijolnieks panēma vijoli rokās, pacēla lociņu spēei - tik vilinoši bija spēlēt uz vijoles pēdējās stīgas.. bet apstājās - tik sāpīgi bija atzīties sev, kad tad - šo vijoli viņš tad būs nospēlējis.
 Pārāk sāpīgi un var but nezēlīgi pret vijoli.
 Un viņš viņu atlika plauktā.
Katrā šādā vakarā vijole sajuta trīsas un vibrācijas sevī vēl pirms meistara lociņa skāriena, kur nu vēl tad, kad vieņš to pielika pie viņas stīgas.
 Vijole bija gatava šai pēdējai spēlei. Kā viņa pēc tās ilgojās! Tikai katreiz atkal un atkal atjēdzās uz plaukta vecajā vietā...

 Dziļi ass vaids izlauzās cauri visam viņas korpusam, iedzīvinot skaņā viņas vientuļo stīgu.
 Lai vai kā - viņa taču bija vijole, lai arī ar vienu stīgu un viņai bija svarīgi tikt spēlētai, pat tad, ja tā būtu pēdējā spēle.
Katrā no mums ir neskaitāmas stīgas, kuras alkst savas liktenīgās spēles, un netikt tām spēlētām - tā ir nāve pirms dzimšanas, bet pārtrūkt spēles karstumā - tā ir mirkļa mūžības vērtības radīšana...

Vēstule saullēkta krāsās

Tavs vārds man būs - pacietība, mister Inkognito!
Es Tevi mīlēšu tikai svelmainās piektdienās. Tādās, kurās saule kā sarkans rubīns, slīgstot jūrā, met zaļganu staru.
Tad es būšu Tava un līdz ar saules staru nolīšu pār Tevi tūkstošs dimanta lāsēs, asi saldi Tavu rāmo miesu kapādama, un iededzināšu Tevī uguni vēl košāk svelmainu par šo sauli.


Es Tevī grimšu kā jūrā bezgala dziļā un celšu Tevi kā vilni devīto, lai Tu pār manu sakarsušo prātu velies un caur mani grimtu, ceļoties augstāk un augstāk.

Es kusīšu Tavos skāvienos kā ledus un dzesēšu Tavas slāpes un alkas no Tevis pati dzerdama un veldzēdamās.

Es degšu koši sarkanā sārtā, Tavam tērauda asmeni rūdīdama savās liesmās - es Tevi kalšu, pati kalt sevi ļaudama, no dunča zobenā pārdzimstot.

Es skanēšu tev un caur Tevi ļaudamās, visas apziņas barjeras atceļot:
 es Tev būšu vairāk par sevi, es būšu tā, kura Tavējā..
 un, lai pasargātu sevi - es Tev atdodamās atdzimšu atkal no jauna un jauna.......

Bridu dzīvei pa vidu -

atrados tik vien  

kā malā          

līdz Tava saudzīgā roka 

                   pacēla mani                   

                   kalna galā. 

Meklēju vēju - dzīvu un spēju,

                    pati sevi                     

                    pazaudēju          

līdz Tava svelmainā elpa                     

                   atdeva man                     

                   savu vēju. 

Nu  stāvu kalnā un vējā:             

                  es vairs 

                     ne vakarējā,             

                  vien tavējā...

Ir glāsmaini rīti
un vakari dziļi,
vēl kartākas dienas
un svelmaina nakts
Lai kādi mēs būtu
Dzimuši brīvi

viens pavediens sējis mūs neparasts ...

Lidojumam ir pēcgarša - vēlme lidot atkal un atkal, pat tad, ja pirms bija apņemšanās lidot tikai reizi, un izrādās, ka laiks vēlmes var nevis dzēst, bet vairot.. ko nu?

Lietus ielēja ielejā savu lielāko gadsimta gāzienu. Viņam tik ļoti gribējās ieleju iepriecināt. Ieleja sākumā priecājās par lietus dāvanu, tīksminājās par lietus lāšu glāstiem, tad ļāvās pielietās mitrās zemes kūpošajai sajūtai, izbaudīja ūdens pārpilnības pilnību un pazaudēja sevi šajā lietū. Kad ieleja pazaudējas lietū, tad viņas nav tik ilgi, kamēr lietus ir ar viņu. Tāpēc ielejām labāk ne tik vien kā ļauties lietus valdzinājumam, bet vienlaikus tam vēl draudzēties ar vēju, kurš laikus izdzenā mākoņus un nomaina lietu. Ja ne pret sevi, tad pret sauli gan.

Mēs satikāmies, bēgot no sevis...
Kaut kā sanāca, ka skrējām vienā virzienā, un pēkšņi ieraudzījām, ka esam blakus.
Tava elpa manā pakausī uzbūra vēlēšanos.
Manas acis tevi aicināja slīgt mirkļa burvībā.
Un mēs apstājāmies abi savā skrējienā.
Tu biji mana pieturvieta, es tavs patvērums.. tik vien kā lietus duša nakts dārzā pēc sakarsušas saules pielietas dienas.
Mēs abi zinājām, ka savus skrējienus turpināsim katrs pats.
Vēl - baidījāmies tikt apturēti.
Bet mēs baudījām šo pauzi - jo bija sakrājies tik daudz kā dot un tik liela vēlēšanās saņemt...., ka ielaidām viens otru sevī tik dziļi:
es tevī ieraudzīju sevi, un Tu manī atspoguļojies kā sevī spogulī skatoties...

Mēs satikāmies, bēgot no sevis...lai atgrieztos viens caur otru sevī atkal un atkal...
Tāda atgriešanās gan iespējama tikai tad, ja sakrīt skrējiena soļi...
Ko nu?

rozes daba

palaid mani, palaid,
palaid - turi ciet:
man ar tevi
un bez tevis
vienlīdz grūti
iet...

palaid mani vējā,
palaid vētrā spējā,
palaid -
turi ciet:
man bez Tevis tālāk
projām neaiziet...

palaid, mani palaid,
ļauj man projām iet,
palaid tā, lai jūtu
to, ka turi ciet.....

....
katrai dienai ir sava krāsa, garša un smarža...

tā rodas un pieder tiem, kurus satiekam..

dažkārt tā ir mūsējā..

dažkārt...

diena vienmēr beidzas..

izskan kārtējā garša, krāsa un smarža

gadās - pamostamies -

sen jau jauna diena
- jauna garša,
krāsa un smarža,

bet nezin kāpēc -
... iekšā tāds vilinājums pēc pagājušās...

tukšums var būt arī sākums

vakar noliju pār Tevi..
izkusu glāstos
un sīkās starumītēs
pārritēju....

šodien -
pazaudēju sevi,
vakardienā pārāk kavēdamās

Kad Tavi skūpsti mēdz parakstīties
uz manu sarkano kurpju papēdīšiem....
es lidoju, 
lai neizdzēstu 
pieskārienu līnijas
 un 
ilgāk sevī paturētu visu,
kas nācis  
līdz ar tiem...
 

slāpes

Tu mani veldzēji...

un nu -
man slāpst
pēc Tevis...

atkal un atkal
tik
nežēlīgi

reiz bija kaija, kura neprata lidot, jo -
viņa nezināja neko...par spārniem - savējiem

..viņa skatījās - kā lido citas
un domāja:kā būtu, ja būtu...

taču tā kā nekas nemainījās no šīs skatīšanās,
tad viņa nolēma darīt reiz tādai savai briesmigai dzīvei galu:

viņa metās lejup
no kraujas,
lidoja zemē gluži kā akmens, un...uzlidoja...

kaija lidoja ...

tikai katru reizi, kad viņai vajadzēja pacelies gaisā -

viņai bija vajadzīga krauja, no kuras mesties lejup...

mana valoda.....

Viņi sarunājās vienīgi un tikai pieskārienu valodā..
Viņa modās katru rītu, sajūtot kā viņš, pirkstu galus slīdinot viegli pāri plecam..izzīmē visus savus priekus un sāpes pāri visām viņas ķermeņa līnijām..
Viņš sajuta viņas dienas garšu, uztverot ugunīgi dvesmojošu elpas skārienu.. vispirms pie krūtīm, tad ļaujot tam izlīt cauri visam ķermenim.
Vakara un nakts sarunas vārdos nav izstāstāmas, jo viņu pieskārienu valoda tad mutuļot mutuļoja - cēlās un grima, uzdzirkstīja un lija....visās krāsās, toņos un pustoņos....
un viņiem nekad neaptrūka, ko teikt vienam otram...
jo izrādaas...pieskārienu valodā saprasties ir visvieglāk.. tikai to apgūt un runāt ilgi tajā spēj tikai izredzētie...
Tie, kuriem, esot kopā, mājas ir vienam otrā.

ir..............

pavasaris - jau ir piedzimis...
katrā no mums, kurš ļauj tam dzimt....sevī
un pavasara atspulgs ir gan vakara gaišuma ilgumā,
gan kūstošā sniega ledainajā gludumā..
gan sakarsušo siržu ilgu mūzikā..:)

Viņa bija mežģīņu darinātāja.. un veidoja tās no mirkļiem, kuros piedzimst laime.
Grūtākais nebija darināt mežģīnes,sarežģītākais bija atrast pareizos mirkļus, sajust, satvert un noturēt tos aušanas brīdī. Tāpēc viņa centās atrast sev palīgu - kādu kurš spētu kopā ar viņu satvert laimes mirkļus...sajust tos tik pat dzīvi un jūtīgi kā viņa pati.
Gribētāju bija daudz...
Varētāju gandrīz nemaz
Viņa ļāvās panikai un kārtējās mežģīnes palika nepabeigtas...
līdz brīdim, kad viņa saprata, ka mežģīnes var darināt ne tik vien kā no laimes mirkļiem.. bet no visiem mirkļiem, ko par dzīvi sauc.../ SAITE

CEĻŠ....

..sniegoti balts līkumo caur mežiem, zibsnīdams sauli, smilšaini brūns kažociņš piesedz ceļa ledus kārtu uz asfalta..
Riteņu paraksti ieraksta steigu, apņemšanos vai skumjas
- kāda nu kuram braucējam tā noskaņa...
Sārti mākoņi piesedz debesīs tuvojošos vakara atblāzmu
- atkal viena diena izskan ceļā.
un palaiž sev priekšā nakti ar balti melnu zvaigžņu stāstu, 
jo nakts ir ceļa mājas dienas ceļam....

arī tā....

..tajā rītā viņš teica - cik labi, ka man lemts par vīrieti piedzimt..
un viņa jutās novērtēta

mirkļa laime

Viņa lēni vilka līniju pēc līnijas. Viņa rakstīja stāstu par savu dzīvi.
Sirsniņas veidā
uz aizsvīdušas vilciena loga rūts.
..un viņai bija trīs laimīgi gadi....
bija