"Kā ir labāk?
Iekšā vai ārā? - abejādi",
viņa jautāja un atbildēja sev vienlaicīgi.
"Un jo vairāk, jo labāk, un - ja biežāk, jo labāk, un , ja ilgāk, tad vēl labāk, un...."
Vai viņa domāja par TO...
To, par ko domā tagad tu?

Viņa domāja par to....., jā,
tik jautājums - par ko gan domā Tu?

iebridu tavas mīlestības
magoņu laukā...
tagad tavs opijs
man sirdī kā traukā
reibinošā un bezgala jaukā....

nu zinu,
vairs
netikt
man no tā
laukā.....

vīrietis ievieš kārtību sievietes galvā...?

Vecmāmiņa teica - katram kastrolītim savs vāciņš; pārliecinājos, ka ir tādi vāciņi, kuri der vairākiem kastrolīšiem. Māte brīdināja - īstais tik tas, kurš tev sirdī un prātā, un galvenais tu viņam arī pati; konstatēju, ka man saderībai vajag arī vēl trešo komponentu -krietni zemāku par sirdi. Draudzene ierosināja – katrai nedēļas dienai var piešķirt savu vērtību ar kādu, galvenais nesajaukt dienas un secību; secināju, ka manā nedēļā tad būtu vairāk par desmit dienām. Meita ieteica – par zemenēm labāki ir ķirši un putukrējuma vietā der arī ledus; aizdomājos – kā būtu ar avenēm.... Tad ieradies Tu, un tas jau ir cits stāsts.

Katra diena ir sākums naktij. Priekšspēle tumsas valdzinājumam. Mieram. Kvēlei. Sapņiem. Iespējai būt un just. Just sevi un sajust vēl kādu. Tādu, kurš svarīgs, vajadzīgs, nepieciešams... Jo tā vieglāk just sevi – jūtot vēl kādu. Diena jūtama caur nakti. Nakts vērtība apjaušama dienā. Viena caur otru un katra par sevi. Tieši kā mēs...

Viņš bija nolēmis nekad neiemīlēties, jo Iemīlēties - tā taču ir līdzvērtīga izvēle kā labprātīgi apsēsties uz elektriskā krēsla. Iznākums agri vai vēlu viens - mokpilna nāve. Ja nu vienīgi paveicas, laikus pamosties un piecelties no šī krēsla, pirms nav norauts maksimālā sprieguma slēdzis. Viņam bija sava mīlestības un attiecību teorija. Viņš neticēja tam, ko citi sacīja par jūtu ķīmiju, taureņiem pakrūtē un vēl visdažādākajām tādām lietām. Lai tās visas pastāv vājajiem– jūtu strāvas ietekmē, un, jo vairāk tās jūtamas sākumā , jo lielāka iespēja, ka tam visam tik pat ātri būs lemts nomirt. Vienkārši spriegums jau tā tik paaugstināts, ka –jā – slēdzis tad pat nebūs jānorauj, gluži kā precīza zibens trāpījuma gadījumā - izdzīvošana ir minimāla. Vai arī, tomēr iespējams - izdzīvojušie patiešām spēj uz pasauli paskatīties jau citā griezumā un citām acīm, citas sajūtas ģenerējot. Gaišreģi, ko ķērusi mīlestības zibens liesma. Viņš nesaprata, kāpēc visi tā cenšas uz šī krēsla apsēsties, kāpēc izvēlas sev šādu nāvi - iemīlēties? Un viņam tas var būt nemaz nebija svarīgi. Mīlestība ir degviela un katram savs degvielas bākas tilpums šai dzīves ceļojumā. Tiem, kuri brauc ar divriteni vai ir kājām gājēji – degvielu taču nevajag.

dzīve ir kā ātrvilciens.. - caur tuneļiem tas brauc lēnāk...it kā gaismu meklēdams, un izlīdzina gaitu, tiklīdz to atklāj kārtējā tuneļa galā - pa ikdienas ielejām drāžas tik mežonīgā ātrumā, ka neko vairāk par ātrumu neatcerēties, - gar okeāna malu tas mēdz piebremzēt, jo īpaši, ja kādu brīdi tam nākas izmantot prāmi, gardi baudīdams brīžus, kad viļņu šūpolēs kāds vada to -svešās stacijās tas neapstājas, jo viņa mērķis ir viņa galastacija, vieta, kurā viņu gaida līdz ar visiem viņa pasažieriem - vērtībām, kuras visvairāk tiek uzņemtas ceļojuma sākumā... dzīve ir kā ātrvilciens - traucas un mēs tai līdz.. ir vērts laiku pa laikam gan pastāvēt uz pārmijām...lai neaizbrauktu garām savam okeānam

rīts

Rīts, pilns saules, glāstīja putekļu mākoņus uz viņas palodzes un nošķaudījās. Viņa pamodās un sajuta rītu, tikai ieraudzīt to nespēja. Zirnekļu austie aizskari tik vien kā atgādināja - kārtējā ikdiena klāt. Rīts ielaida sevi ieskatīties dziļāk, viņa sajuta saules siltumu tur ārā. Tikai ļauties tam nespēja. Pārāk ierūsējušas bija logu un durvju eņģes - tik reti virinātas. Rīts pieklauvēja, aizvien neatlaidīgāk un neatlaidīgāk.Viņš zināja, ka ir viņas laiks. Un savs laiks tiek dots tad, kad patiešām ir laiks. Viņa sajuta rīta vēstījumu, nometa savas pelēkās čības, iečākstējušo halātu, kurš maldīgu siltumu deva, un pilnīgi kaila devās cīņā ar zirnekļu tīkliem, čīksošām eņģēm un putekļu dūmaku. Nekas neapstādinās, ja rīts dāvā laika iespēju.Viņa tīrīja un berza – dvēseli savu, nebaidīdamās no melnās ikdienas pieskārieniem, jo tā, tāpat nomazgājot, paliks vakardienai, bet viņai ir - šis rīts. Rīts. Pilns saules. Viņa atvēra visas durvis, visus logus, tīrus un ieeļļotus, šī rīta vilinājumam.... ...lai ielaistu kādu - vispirms jāiemācās izlaist ārā sevi...

Viņa bija vijole.
Viena no vairākām... un viņš viņu spēlēja.
Laiku pa laikam. Kā jau katru savu vijoli.
 Viņa ļāvās viņā spēlei, pacietīgi gaidot savu kārtu.
Viņa kusa viņa tvērienā, skanēja tā, ka elpa aizrāvās pašam dižākajam spēlētājam. Arī viņam.
Un - tādā brīdī, spēles kulminācijā, katru reizi plīsa kāda vijoles stīga. 
Viņas stīga. Viņam. Zem viņa lociņa.
Aizvien mazāk stīgu, arvien retāka spēle - līdz brīdim, kad palika viena stīga - pēdējā stīga pēdējā vakara spēlei.
Viņi abi vēlējās šo vakaru. Vijole un vijolnieks - viņas līdz brīdim, kamēr vēl viņai stīgas.
Katru vakaru vijolnieks panēma vijoli rokās, pacēla lociņu spēei - tik vilinoši bija spēlēt uz vijoles pēdējās stīgas.. bet apstājās - tik sāpīgi bija atzīties sev, kad tad - šo vijoli viņš tad būs nospēlējis.
 Pārāk sāpīgi un var but nezēlīgi pret vijoli.
 Un viņš viņu atlika plauktā.
Katrā šādā vakarā vijole sajuta trīsas un vibrācijas sevī vēl pirms meistara lociņa skāriena, kur nu vēl tad, kad vieņš to pielika pie viņas stīgas.
 Vijole bija gatava šai pēdējai spēlei. Kā viņa pēc tās ilgojās! Tikai katreiz atkal un atkal atjēdzās uz plaukta vecajā vietā...

 Dziļi ass vaids izlauzās cauri visam viņas korpusam, iedzīvinot skaņā viņas vientuļo stīgu.
 Lai vai kā - viņa taču bija vijole, lai arī ar vienu stīgu un viņai bija svarīgi tikt spēlētai, pat tad, ja tā būtu pēdējā spēle.
Katrā no mums ir neskaitāmas stīgas, kuras alkst savas liktenīgās spēles, un netikt tām spēlētām - tā ir nāve pirms dzimšanas, bet pārtrūkt spēles karstumā - tā ir mirkļa mūžības vērtības radīšana...