Lietus ielēja ielejā savu lielāko gadsimta gāzienu. Viņam tik ļoti gribējās ieleju iepriecināt. Ieleja sākumā priecājās par lietus dāvanu, tīksminājās par lietus lāšu glāstiem, tad ļāvās pielietās mitrās zemes kūpošajai sajūtai, izbaudīja ūdens pārpilnības pilnību un pazaudēja sevi šajā lietū. Kad ieleja pazaudējas lietū, tad viņas nav tik ilgi, kamēr lietus ir ar viņu. Tāpēc ielejām labāk ne tik vien kā ļauties lietus valdzinājumam, bet vienlaikus tam vēl draudzēties ar vēju, kurš laikus izdzenā mākoņus un nomaina lietu. Ja ne pret sevi, tad pret sauli gan.