Kaut kā sanāca, ka skrējām vienā virzienā, un pēkšņi ieraudzījām, ka esam blakus.
Tava elpa manā pakausī uzbūra vēlēšanos.
Manas acis tevi aicināja slīgt mirkļa burvībā.
Un mēs apstājāmies abi savā skrējienā.
Tu biji mana pieturvieta, es tavs patvērums.. tik vien kā lietus duša nakts dārzā pēc sakarsušas saules pielietas dienas.
Mēs abi zinājām, ka savus skrējienus turpināsim katrs pats.
Vēl - baidījāmies tikt apturēti.
Bet mēs baudījām šo pauzi - jo bija sakrājies tik daudz kā dot un tik liela vēlēšanās saņemt...., ka ielaidām viens otru sevī tik dziļi:
es tevī ieraudzīju sevi, un Tu manī atspoguļojies kā sevī spogulī skatoties...
Mēs satikāmies, bēgot no sevis...lai atgrieztos viens caur otru sevī atkal un atkal...
Tāda atgriešanās gan iespējama tikai tad, ja sakrīt skrējiena soļi...
Ko nu?
