Viņa bija vijole.
Viena no vairākām... un viņš viņu spēlēja.
Laiku pa laikam. Kā jau katru savu vijoli.
 Viņa ļāvās viņā spēlei, pacietīgi gaidot savu kārtu.
Viņa kusa viņa tvērienā, skanēja tā, ka elpa aizrāvās pašam dižākajam spēlētājam. Arī viņam.
Un - tādā brīdī, spēles kulminācijā, katru reizi plīsa kāda vijoles stīga. 
Viņas stīga. Viņam. Zem viņa lociņa.
Aizvien mazāk stīgu, arvien retāka spēle - līdz brīdim, kad palika viena stīga - pēdējā stīga pēdējā vakara spēlei.
Viņi abi vēlējās šo vakaru. Vijole un vijolnieks - viņas līdz brīdim, kamēr vēl viņai stīgas.
Katru vakaru vijolnieks panēma vijoli rokās, pacēla lociņu spēei - tik vilinoši bija spēlēt uz vijoles pēdējās stīgas.. bet apstājās - tik sāpīgi bija atzīties sev, kad tad - šo vijoli viņš tad būs nospēlējis.
 Pārāk sāpīgi un var but nezēlīgi pret vijoli.
 Un viņš viņu atlika plauktā.
Katrā šādā vakarā vijole sajuta trīsas un vibrācijas sevī vēl pirms meistara lociņa skāriena, kur nu vēl tad, kad vieņš to pielika pie viņas stīgas.
 Vijole bija gatava šai pēdējai spēlei. Kā viņa pēc tās ilgojās! Tikai katreiz atkal un atkal atjēdzās uz plaukta vecajā vietā...

 Dziļi ass vaids izlauzās cauri visam viņas korpusam, iedzīvinot skaņā viņas vientuļo stīgu.
 Lai vai kā - viņa taču bija vijole, lai arī ar vienu stīgu un viņai bija svarīgi tikt spēlētai, pat tad, ja tā būtu pēdējā spēle.
Katrā no mums ir neskaitāmas stīgas, kuras alkst savas liktenīgās spēles, un netikt tām spēlētām - tā ir nāve pirms dzimšanas, bet pārtrūkt spēles karstumā - tā ir mirkļa mūžības vērtības radīšana...