dzīve ir kā ātrvilciens.. - caur tuneļiem tas brauc lēnāk...it kā gaismu meklēdams, un izlīdzina gaitu, tiklīdz to atklāj kārtējā tuneļa galā - pa ikdienas ielejām drāžas tik mežonīgā ātrumā, ka neko vairāk par ātrumu neatcerēties, - gar okeāna malu tas mēdz piebremzēt, jo īpaši, ja kādu brīdi tam nākas izmantot prāmi, gardi baudīdams brīžus, kad viļņu šūpolēs kāds vada to -svešās stacijās tas neapstājas, jo viņa mērķis ir viņa galastacija, vieta, kurā viņu gaida līdz ar visiem viņa pasažieriem - vērtībām, kuras visvairāk tiek uzņemtas ceļojuma sākumā... dzīve ir kā ātrvilciens - traucas un mēs tai līdz.. ir vērts laiku pa laikam gan pastāvēt uz pārmijām...lai neaizbrauktu garām savam okeānam