Kad Tavi skūpsti mēdz parakstīties
uz manu sarkano kurpju papēdīšiem....
es lidoju, 
lai neizdzēstu 
pieskārienu līnijas
 un 
ilgāk sevī paturētu visu,
kas nācis  
līdz ar tiem...
 

slāpes

Tu mani veldzēji...

un nu -
man slāpst
pēc Tevis...

atkal un atkal
tik
nežēlīgi

reiz bija kaija, kura neprata lidot, jo -
viņa nezināja neko...par spārniem - savējiem

..viņa skatījās - kā lido citas
un domāja:kā būtu, ja būtu...

taču tā kā nekas nemainījās no šīs skatīšanās,
tad viņa nolēma darīt reiz tādai savai briesmigai dzīvei galu:

viņa metās lejup
no kraujas,
lidoja zemē gluži kā akmens, un...uzlidoja...

kaija lidoja ...

tikai katru reizi, kad viņai vajadzēja pacelies gaisā -

viņai bija vajadzīga krauja, no kuras mesties lejup...

mana valoda.....

Viņi sarunājās vienīgi un tikai pieskārienu valodā..
Viņa modās katru rītu, sajūtot kā viņš, pirkstu galus slīdinot viegli pāri plecam..izzīmē visus savus priekus un sāpes pāri visām viņas ķermeņa līnijām..
Viņš sajuta viņas dienas garšu, uztverot ugunīgi dvesmojošu elpas skārienu.. vispirms pie krūtīm, tad ļaujot tam izlīt cauri visam ķermenim.
Vakara un nakts sarunas vārdos nav izstāstāmas, jo viņu pieskārienu valoda tad mutuļot mutuļoja - cēlās un grima, uzdzirkstīja un lija....visās krāsās, toņos un pustoņos....
un viņiem nekad neaptrūka, ko teikt vienam otram...
jo izrādaas...pieskārienu valodā saprasties ir visvieglāk.. tikai to apgūt un runāt ilgi tajā spēj tikai izredzētie...
Tie, kuriem, esot kopā, mājas ir vienam otrā.

ir..............

pavasaris - jau ir piedzimis...
katrā no mums, kurš ļauj tam dzimt....sevī
un pavasara atspulgs ir gan vakara gaišuma ilgumā,
gan kūstošā sniega ledainajā gludumā..
gan sakarsušo siržu ilgu mūzikā..:)

Viņa bija mežģīņu darinātāja.. un veidoja tās no mirkļiem, kuros piedzimst laime.
Grūtākais nebija darināt mežģīnes,sarežģītākais bija atrast pareizos mirkļus, sajust, satvert un noturēt tos aušanas brīdī. Tāpēc viņa centās atrast sev palīgu - kādu kurš spētu kopā ar viņu satvert laimes mirkļus...sajust tos tik pat dzīvi un jūtīgi kā viņa pati.
Gribētāju bija daudz...
Varētāju gandrīz nemaz
Viņa ļāvās panikai un kārtējās mežģīnes palika nepabeigtas...
līdz brīdim, kad viņa saprata, ka mežģīnes var darināt ne tik vien kā no laimes mirkļiem.. bet no visiem mirkļiem, ko par dzīvi sauc.../ SAITE

CEĻŠ....

..sniegoti balts līkumo caur mežiem, zibsnīdams sauli, smilšaini brūns kažociņš piesedz ceļa ledus kārtu uz asfalta..
Riteņu paraksti ieraksta steigu, apņemšanos vai skumjas
- kāda nu kuram braucējam tā noskaņa...
Sārti mākoņi piesedz debesīs tuvojošos vakara atblāzmu
- atkal viena diena izskan ceļā.
un palaiž sev priekšā nakti ar balti melnu zvaigžņu stāstu, 
jo nakts ir ceļa mājas dienas ceļam....

arī tā....

..tajā rītā viņš teica - cik labi, ka man lemts par vīrieti piedzimt..
un viņa jutās novērtēta

mirkļa laime

Viņa lēni vilka līniju pēc līnijas. Viņa rakstīja stāstu par savu dzīvi.
Sirsniņas veidā
uz aizsvīdušas vilciena loga rūts.
..un viņai bija trīs laimīgi gadi....
bija