rīts

Rīts, pilns saules, glāstīja putekļu mākoņus uz viņas palodzes un nošķaudījās. Viņa pamodās un sajuta rītu, tikai ieraudzīt to nespēja. Zirnekļu austie aizskari tik vien kā atgādināja - kārtējā ikdiena klāt. Rīts ielaida sevi ieskatīties dziļāk, viņa sajuta saules siltumu tur ārā. Tikai ļauties tam nespēja. Pārāk ierūsējušas bija logu un durvju eņģes - tik reti virinātas. Rīts pieklauvēja, aizvien neatlaidīgāk un neatlaidīgāk.Viņš zināja, ka ir viņas laiks. Un savs laiks tiek dots tad, kad patiešām ir laiks. Viņa sajuta rīta vēstījumu, nometa savas pelēkās čības, iečākstējušo halātu, kurš maldīgu siltumu deva, un pilnīgi kaila devās cīņā ar zirnekļu tīkliem, čīksošām eņģēm un putekļu dūmaku. Nekas neapstādinās, ja rīts dāvā laika iespēju.Viņa tīrīja un berza – dvēseli savu, nebaidīdamās no melnās ikdienas pieskārieniem, jo tā, tāpat nomazgājot, paliks vakardienai, bet viņai ir - šis rīts. Rīts. Pilns saules. Viņa atvēra visas durvis, visus logus, tīrus un ieeļļotus, šī rīta vilinājumam.... ...lai ielaistu kādu - vispirms jāiemācās izlaist ārā sevi...

Viņa bija vijole.
Viena no vairākām... un viņš viņu spēlēja.
Laiku pa laikam. Kā jau katru savu vijoli.
 Viņa ļāvās viņā spēlei, pacietīgi gaidot savu kārtu.
Viņa kusa viņa tvērienā, skanēja tā, ka elpa aizrāvās pašam dižākajam spēlētājam. Arī viņam.
Un - tādā brīdī, spēles kulminācijā, katru reizi plīsa kāda vijoles stīga. 
Viņas stīga. Viņam. Zem viņa lociņa.
Aizvien mazāk stīgu, arvien retāka spēle - līdz brīdim, kad palika viena stīga - pēdējā stīga pēdējā vakara spēlei.
Viņi abi vēlējās šo vakaru. Vijole un vijolnieks - viņas līdz brīdim, kamēr vēl viņai stīgas.
Katru vakaru vijolnieks panēma vijoli rokās, pacēla lociņu spēei - tik vilinoši bija spēlēt uz vijoles pēdējās stīgas.. bet apstājās - tik sāpīgi bija atzīties sev, kad tad - šo vijoli viņš tad būs nospēlējis.
 Pārāk sāpīgi un var but nezēlīgi pret vijoli.
 Un viņš viņu atlika plauktā.
Katrā šādā vakarā vijole sajuta trīsas un vibrācijas sevī vēl pirms meistara lociņa skāriena, kur nu vēl tad, kad vieņš to pielika pie viņas stīgas.
 Vijole bija gatava šai pēdējai spēlei. Kā viņa pēc tās ilgojās! Tikai katreiz atkal un atkal atjēdzās uz plaukta vecajā vietā...

 Dziļi ass vaids izlauzās cauri visam viņas korpusam, iedzīvinot skaņā viņas vientuļo stīgu.
 Lai vai kā - viņa taču bija vijole, lai arī ar vienu stīgu un viņai bija svarīgi tikt spēlētai, pat tad, ja tā būtu pēdējā spēle.
Katrā no mums ir neskaitāmas stīgas, kuras alkst savas liktenīgās spēles, un netikt tām spēlētām - tā ir nāve pirms dzimšanas, bet pārtrūkt spēles karstumā - tā ir mirkļa mūžības vērtības radīšana...

Vēstule saullēkta krāsās

Tavs vārds man būs - pacietība, mister Inkognito!
Es Tevi mīlēšu tikai svelmainās piektdienās. Tādās, kurās saule kā sarkans rubīns, slīgstot jūrā, met zaļganu staru.
Tad es būšu Tava un līdz ar saules staru nolīšu pār Tevi tūkstošs dimanta lāsēs, asi saldi Tavu rāmo miesu kapādama, un iededzināšu Tevī uguni vēl košāk svelmainu par šo sauli.


Es Tevī grimšu kā jūrā bezgala dziļā un celšu Tevi kā vilni devīto, lai Tu pār manu sakarsušo prātu velies un caur mani grimtu, ceļoties augstāk un augstāk.

Es kusīšu Tavos skāvienos kā ledus un dzesēšu Tavas slāpes un alkas no Tevis pati dzerdama un veldzēdamās.

Es degšu koši sarkanā sārtā, Tavam tērauda asmeni rūdīdama savās liesmās - es Tevi kalšu, pati kalt sevi ļaudama, no dunča zobenā pārdzimstot.

Es skanēšu tev un caur Tevi ļaudamās, visas apziņas barjeras atceļot:
 es Tev būšu vairāk par sevi, es būšu tā, kura Tavējā..
 un, lai pasargātu sevi - es Tev atdodamās atdzimšu atkal no jauna un jauna.......

Bridu dzīvei pa vidu -

atrados tik vien  

kā malā          

līdz Tava saudzīgā roka 

                   pacēla mani                   

                   kalna galā. 

Meklēju vēju - dzīvu un spēju,

                    pati sevi                     

                    pazaudēju          

līdz Tava svelmainā elpa                     

                   atdeva man                     

                   savu vēju. 

Nu  stāvu kalnā un vējā:             

                  es vairs 

                     ne vakarējā,             

                  vien tavējā...

Ir glāsmaini rīti
un vakari dziļi,
vēl kartākas dienas
un svelmaina nakts
Lai kādi mēs būtu
Dzimuši brīvi

viens pavediens sējis mūs neparasts ...

Lidojumam ir pēcgarša - vēlme lidot atkal un atkal, pat tad, ja pirms bija apņemšanās lidot tikai reizi, un izrādās, ka laiks vēlmes var nevis dzēst, bet vairot.. ko nu?

Lietus ielēja ielejā savu lielāko gadsimta gāzienu. Viņam tik ļoti gribējās ieleju iepriecināt. Ieleja sākumā priecājās par lietus dāvanu, tīksminājās par lietus lāšu glāstiem, tad ļāvās pielietās mitrās zemes kūpošajai sajūtai, izbaudīja ūdens pārpilnības pilnību un pazaudēja sevi šajā lietū. Kad ieleja pazaudējas lietū, tad viņas nav tik ilgi, kamēr lietus ir ar viņu. Tāpēc ielejām labāk ne tik vien kā ļauties lietus valdzinājumam, bet vienlaikus tam vēl draudzēties ar vēju, kurš laikus izdzenā mākoņus un nomaina lietu. Ja ne pret sevi, tad pret sauli gan.