Viņš bija nolēmis nekad neiemīlēties, jo Iemīlēties - tā taču ir līdzvērtīga izvēle kā labprātīgi apsēsties uz elektriskā krēsla. Iznākums agri vai vēlu viens - mokpilna nāve. Ja nu vienīgi paveicas, laikus pamosties un piecelties no šī krēsla, pirms nav norauts maksimālā sprieguma slēdzis. Viņam bija sava mīlestības un attiecību teorija. Viņš neticēja tam, ko citi sacīja par jūtu ķīmiju, taureņiem pakrūtē un vēl visdažādākajām tādām lietām. Lai tās visas pastāv vājajiem– jūtu strāvas ietekmē, un, jo vairāk tās jūtamas sākumā , jo lielāka iespēja, ka tam visam tik pat ātri būs lemts nomirt. Vienkārši spriegums jau tā tik paaugstināts, ka –jā – slēdzis tad pat nebūs jānorauj, gluži kā precīza zibens trāpījuma gadījumā - izdzīvošana ir minimāla. Vai arī, tomēr iespējams - izdzīvojušie patiešām spēj uz pasauli paskatīties jau citā griezumā un citām acīm, citas sajūtas ģenerējot. Gaišreģi, ko ķērusi mīlestības zibens liesma. Viņš nesaprata, kāpēc visi tā cenšas uz šī krēsla apsēsties, kāpēc izvēlas sev šādu nāvi - iemīlēties? Un viņam tas var būt nemaz nebija svarīgi. Mīlestība ir degviela un katram savs degvielas bākas tilpums šai dzīves ceļojumā. Tiem, kuri brauc ar divriteni vai ir kājām gājēji – degvielu taču nevajag.