Es Tevi mīlēšu tikai svelmainās piektdienās. Tādās, kurās saule kā sarkans rubīns, slīgstot jūrā, met zaļganu staru.
Tad es būšu Tava un līdz ar saules staru nolīšu pār Tevi tūkstošs dimanta lāsēs, asi saldi Tavu rāmo miesu kapādama, un iededzināšu Tevī uguni vēl košāk svelmainu par šo sauli.
Es Tevī grimšu kā jūrā bezgala dziļā un celšu Tevi kā vilni devīto, lai Tu pār manu sakarsušo prātu velies un caur mani grimtu, ceļoties augstāk un augstāk.
Es kusīšu Tavos skāvienos kā ledus un dzesēšu Tavas slāpes un alkas no Tevis pati dzerdama un veldzēdamās.
Es degšu koši sarkanā sārtā, Tavam tērauda asmeni rūdīdama savās liesmās - es Tevi kalšu, pati kalt sevi ļaudama, no dunča zobenā pārdzimstot.
Es skanēšu tev un caur Tevi ļaudamās, visas apziņas barjeras atceļot:
es Tev būšu vairāk par sevi, es būšu tā, kura Tavējā..
un, lai pasargātu sevi - es Tev atdodamās atdzimšu atkal no jauna un jauna.......
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru