rīts

Rīts, pilns saules, glāstīja putekļu mākoņus uz viņas palodzes un nošķaudījās. Viņa pamodās un sajuta rītu, tikai ieraudzīt to nespēja. Zirnekļu austie aizskari tik vien kā atgādināja - kārtējā ikdiena klāt. Rīts ielaida sevi ieskatīties dziļāk, viņa sajuta saules siltumu tur ārā. Tikai ļauties tam nespēja. Pārāk ierūsējušas bija logu un durvju eņģes - tik reti virinātas. Rīts pieklauvēja, aizvien neatlaidīgāk un neatlaidīgāk.Viņš zināja, ka ir viņas laiks. Un savs laiks tiek dots tad, kad patiešām ir laiks. Viņa sajuta rīta vēstījumu, nometa savas pelēkās čības, iečākstējušo halātu, kurš maldīgu siltumu deva, un pilnīgi kaila devās cīņā ar zirnekļu tīkliem, čīksošām eņģēm un putekļu dūmaku. Nekas neapstādinās, ja rīts dāvā laika iespēju.Viņa tīrīja un berza – dvēseli savu, nebaidīdamās no melnās ikdienas pieskārieniem, jo tā, tāpat nomazgājot, paliks vakardienai, bet viņai ir - šis rīts. Rīts. Pilns saules. Viņa atvēra visas durvis, visus logus, tīrus un ieeļļotus, šī rīta vilinājumam.... ...lai ielaistu kādu - vispirms jāiemācās izlaist ārā sevi...