vīrietis ievieš kārtību sievietes galvā...?

Vecmāmiņa teica - katram kastrolītim savs vāciņš; pārliecinājos, ka ir tādi vāciņi, kuri der vairākiem kastrolīšiem. Māte brīdināja - īstais tik tas, kurš tev sirdī un prātā, un galvenais tu viņam arī pati; konstatēju, ka man saderībai vajag arī vēl trešo komponentu -krietni zemāku par sirdi. Draudzene ierosināja – katrai nedēļas dienai var piešķirt savu vērtību ar kādu, galvenais nesajaukt dienas un secību; secināju, ka manā nedēļā tad būtu vairāk par desmit dienām. Meita ieteica – par zemenēm labāki ir ķirši un putukrējuma vietā der arī ledus; aizdomājos – kā būtu ar avenēm.... Tad ieradies Tu, un tas jau ir cits stāsts.

Katra diena ir sākums naktij. Priekšspēle tumsas valdzinājumam. Mieram. Kvēlei. Sapņiem. Iespējai būt un just. Just sevi un sajust vēl kādu. Tādu, kurš svarīgs, vajadzīgs, nepieciešams... Jo tā vieglāk just sevi – jūtot vēl kādu. Diena jūtama caur nakti. Nakts vērtība apjaušama dienā. Viena caur otru un katra par sevi. Tieši kā mēs...

Viņš bija nolēmis nekad neiemīlēties, jo Iemīlēties - tā taču ir līdzvērtīga izvēle kā labprātīgi apsēsties uz elektriskā krēsla. Iznākums agri vai vēlu viens - mokpilna nāve. Ja nu vienīgi paveicas, laikus pamosties un piecelties no šī krēsla, pirms nav norauts maksimālā sprieguma slēdzis. Viņam bija sava mīlestības un attiecību teorija. Viņš neticēja tam, ko citi sacīja par jūtu ķīmiju, taureņiem pakrūtē un vēl visdažādākajām tādām lietām. Lai tās visas pastāv vājajiem– jūtu strāvas ietekmē, un, jo vairāk tās jūtamas sākumā , jo lielāka iespēja, ka tam visam tik pat ātri būs lemts nomirt. Vienkārši spriegums jau tā tik paaugstināts, ka –jā – slēdzis tad pat nebūs jānorauj, gluži kā precīza zibens trāpījuma gadījumā - izdzīvošana ir minimāla. Vai arī, tomēr iespējams - izdzīvojušie patiešām spēj uz pasauli paskatīties jau citā griezumā un citām acīm, citas sajūtas ģenerējot. Gaišreģi, ko ķērusi mīlestības zibens liesma. Viņš nesaprata, kāpēc visi tā cenšas uz šī krēsla apsēsties, kāpēc izvēlas sev šādu nāvi - iemīlēties? Un viņam tas var būt nemaz nebija svarīgi. Mīlestība ir degviela un katram savs degvielas bākas tilpums šai dzīves ceļojumā. Tiem, kuri brauc ar divriteni vai ir kājām gājēji – degvielu taču nevajag.

dzīve ir kā ātrvilciens.. - caur tuneļiem tas brauc lēnāk...it kā gaismu meklēdams, un izlīdzina gaitu, tiklīdz to atklāj kārtējā tuneļa galā - pa ikdienas ielejām drāžas tik mežonīgā ātrumā, ka neko vairāk par ātrumu neatcerēties, - gar okeāna malu tas mēdz piebremzēt, jo īpaši, ja kādu brīdi tam nākas izmantot prāmi, gardi baudīdams brīžus, kad viļņu šūpolēs kāds vada to -svešās stacijās tas neapstājas, jo viņa mērķis ir viņa galastacija, vieta, kurā viņu gaida līdz ar visiem viņa pasažieriem - vērtībām, kuras visvairāk tiek uzņemtas ceļojuma sākumā... dzīve ir kā ātrvilciens - traucas un mēs tai līdz.. ir vērts laiku pa laikam gan pastāvēt uz pārmijām...lai neaizbrauktu garām savam okeānam